Lausa grāmata

Šīs grāmatas autors Pallādijs , pēc izcelsmes galatietis, vispirms vairākus gadus bija ceļojis pa dažādām Ēģiptes zemēm pēc tam devies uz Palestīnu, no turienes ieradās Bitīnijā, kur tika iesvētīts par Helenopolēsas bīskapu, un tieši sadarbojās ar Jāni Zeltamuti. Visi Pallādija ceļojumi attiecas uz laiku no 368. līdz 404. gadam pēc Kristus piedzimšanas. Šo ceļojumu laikā Pallādijs ar lielu centību vāca ziņas par svēto, sirdsskaidro tēvu un dažu sievu dzīvi un savāktās ziņas izklāstīja šajā grāmatā, kā pats ievadā saka: “Lai tajos vīros, kuri dzīvot debesu dzīvi, izraisītu dedzīgu tieksmi sekot svēto paraugam, un lai
sievām, kuras grib rotāties ar atturības un šķīstības kroni, rādītu piemēru mīlestībai uz Dievu”.

Rakstīt šo grāmatu ierosinājis kāds slavens vīrs, kurš Bizantijas imperatora galmā ir bijis visai svarīgā amatā, vārdā Lauss – tādēļ autors ir veltījis grāmatu viņam, dodot tai nosaukumu “Lausa grāmata”.

Sokrāts savas “Baznīcas vēstures” ceturtajā sējumā īsi izstāstīja par Ēģiptes tēviem, norāda uz Pallādija sarakstīto grāmatu tiem, kuri grib par viņiem zināt ko vairāk, un saka tā: “Ja kāds grib zināt, kā viņi, Ēģiptes tuksneša tēvi, dzīvojuši, ko darījuši, kādas klausītājiem noderīgas lietas runājuši, kā viņiem paklausījuši zvēri – ir īpaša grāmata, ko sastādījis mūks Pallādijs, Evagrija māceklis. Šajā grāmatā viņš sniedz par tiem sīkākas ziņas, pieminēdams arī sievas, kuru dzīvesveids līdzinājās tiem vīriem, kuri tika jau pieminēti.” Ortodoksālā Baznīca šīs grāmatas nozīmīgumu apliecina tādējādi, ka no seniem
laikiem ir noteikusi kārtību: Lielā Gavēņa rīta dievkalpojumos, izņemot sestdienas un svētdienas, divus no noliktajiem četriem lasījumiem patapināt no Lausa grāmatas.