Svētceļnieka dvēseles atklājumi – Arhimandrīts Mihaēls
“Svētceļnieks: Man šķiet, ka neviens nav slavējis klusuma vērtību vairāk par Sv. Jāni Pakāpnieku, kas saka: “Klusums ir lūgšanas māte; tas atgriež no grēku važām un nemanāmi ved no netikuma tikumos, tuvāk debesīm.” Arī Jēzus Kristus pats rādīja klusuma vērtību, bieži pametot savu darbību ļaužu vidū un aizejot kalnos, lai lūgtos mierā un klusumā. Kontemplatīvie eremīti ir baznīcas pīlāri, kas ar savām nemitīgām lūgšanām uztur patieso dievbijību. Pat senos laikos bija daudzi dievbijīgi pasaulīgie cilvēki, pat karaļi un augstmaņi, kas gāja pie eremītiem, lai prasītu padomu lūgšanās. Nenoliedzami, klusais eremīts caur savu apslēpto svētceres dzīvi spēj darīt labu tuvākam un sniegt citiem veselīgu ierosmi.”
Šis darbs tapa 19. gadsimta otrajā pusē un ātri vien izplatījās pirmām kārtām jau ar roku rakstītos eksemplāros. Drīz vien to sāka arī drukāt. 1884. gadā klajā nāca jau ceturtais grāmatas izdevums. Jāsaka, ka pirmie izdevumi sastāvēja tikai no grāmatas pirmiem četriem stāstiem. Jau 1911. gadā Krievijā tika izdots grāmatas papildinātais izdevums divos metienos. Pirmiem četriem stāstiem tika pievienoti piektais, sestais un septītais. Pievienotie, roku rakstītie, tika atrasti Optinas stareca – sirdsskaidrā Ambrozija arhīvā. Ir liels jautājums, vai šie pēdējie stāsti pieder vienam un tam pašam autoram. Ir versija, ka tos uzrakstījis pats starecs Ambrozijs.
Eksistē Svētceļnieka dvēseles atklājumu dažādas redakcijas, dažādi izlabotie un papildinātie izdevu- mi. Svētceļnieka dvēseles atklājumu tagadējā versija pieder svētītājam Teofanam Vientuļniekam. Viņš šai grāmatai piešķīris kanonisku veidolu. Ilgu laiku valdīja uzskats, kas tika atspoguļots arī grāmatas izdevumos, ka tās autors palicis nezināms. Taču klajā ir nākusi informācija, ko apliecina svētmoceklis Pāvels Florenskis, ka grāmatas sākotnējās versijas autors bija Selenginas Svētās Trijādības klostera arhimandrīts Mihaēls. Turpmākie pētījumi šajā sakarā apstiprina priestera Pāvela apgalvojumu.
